Karostas muzejs – tumšā tūrisma cienītājiem

siggi mus /flickr.com
siggi mus /flickr.com

Karostas cietums Liepājā celts 20. gadsimta sākumā kā hospitālis, bet kopš 1905. gada izmantots kā militārais cietums, kas savas funkcijas veicis līdz pat 1997. gadam. Kopš 2002. gada tas savas durvis vēris no jauna, kad tur, piesaistot tūristus, sāka saimniekot "Karostas glābšanas biedrība". Tā apmeklētāji var uzzināt par cietuma vēsturi, pavadīt nakti aiz restēm, paēst padomju stila ēdnīcā kopā, turklāt klīst runas, ka vecajā ēkā spokojas.

Karostas cietuma vēsture

Ēka sākotnēji būvēta nevis arestantu, bet gan hospitāļa vajadzībām. Cietuma vajadzībām tā pielāgota 1905. gadā, kad pēc dumpja apspiešanas tika apcietināti 137 cilvēki, kurus bija nepieciešams tiesāt. Tādējādi jau kopš pirmajiem gadiem Karostas cietums bijusi drūma vieta cilvēku gribas salaušanai un apspiešanai.

Mainoties varām, mainījās arī ieslodzītie, proti, cietumā sodu izcieta gan revolucionāri, matroži un apakšvirsnieki, gan dezertieri, gan Staļina laika tautas ienaidnieki, padomju armijas un Latvijas armijas karavīri, kā arī citi. Vieta pretī cietumam kļuvusi par brāļu kapiem daudziem ieslodzītajiem, kas tika nošauti turpat – tuvējā priežu mežā.

Cietuma drūmā gaisotne

Pavisam Karostas cietuma ēkā ir 37 kameras, kā arī vairākas telpas sargiem un priekšniekam. Hospitāļa vajadzībām celtā ēka, pārveidojot to par cietumu, netika apgādāta ar papildu sanitārajām telpām. 92 gadu gaitā te atradušies tūkstošiem ieslodzīto, un daudzi no tiem cietuma kamerās pavadījuši sava mūža pēdējās dienas.

Cietuma sienas ir metru biezas, turklāt iekšpusē krāsotas drūmi melnā krāsā. Tas tiek skaidrots ar to, ka šī krāsa nodrošina drūmu garastāvokli, tā ir ļoti praktiska, jo uz tās nav pamanāmas zābaku atstātās švīkas, kā arī – pats galvenais galvenais – uz melnās sienas uzreiz ir redzams, vai kāds kaut ko mēģinājis tajā ieskrāpēt.

Meitene ar rudo bizi

Par to, ka Liepājas Karostas cietumā spokojas, pārliecināti ir daudzi, kuriem gadījies sastapties ar leģendāro Balto dāmu. 1944. gada rudenī, kad ārā valda ne tikai rudens, bet arī vācu okupācijas drūmā gaisotne, atgadījies kāds baiss notikums. Patrulējot pilsētas ielās, vācieši notvēruši latviešu jaunekļu grupu, jo bijušas aizdomas, ka tie ir dezertieri, kuri, sīkākai apstākļu noskaidrošanai, nogādāti bēdīgi slavenajā Karostas cietumā.

Starp arestantiem bijis arī kāds puisis, kuram pēc pāris nedēļām bija paredzēts dzert kāzas. Jauneklim izdodas padot līgavai ziņu, ka viņš atrodas Karostas cietumā, tomēr lai tā nesatraucoties un gaidot mājās, ko meitene arī dara. Taču, kad līdz kāzām palikušas vairs tikai trīs dienas, viņa dodas savu līgavaini meklēt. Liekot lietā sievišķīgas viltības, meitene iekļūst cietumā, taču tur uzzina, ka mīļotais ir nošauts.

Iespējams, izjūtot līdzjūtību pret meiteni, cietumsargi atļauj tai uzkavēties 18. kamerā, kur viņas mīļotais vadījis pēdējās dienas, kur viņa izdara pašnāvību: pakaroties. Kopš tā laika pa Karostas cietumu klīst Baltā dāma jeb meitene baltā tērpā ar rudu bizi.