Atstumtība skolā kā sociālpedagoģiska problēma

Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne, bet jau no pirmajām dienām viņam apkārt ir citi cilvēki. Viņš tiek iekļauts dažāda veida mijiedarbībā, līdz ar to cilvēks ir arī sociāla būtne.

Skola ir institūcija ar izglītības un audzināšanas mērķiem. Izglītības apguves un audzināšanas procesa organizācija skolā notiek grupās ar formālo nosaukumu – klase. Jans Amoss Komenskis (Jan Amos Komenský) klasi raksturo kā cilvēku kopumu, kurš izveidots pēc līdzīga vecuma un iepriekšējās sagatavotības līmeņa. Klases kolektīvā ir sastopami dažādi pusaudži ar savu uzvedības modeli un personības īpašību kopumu. Pastāv lomu sadalījums un klases kolektīva iekšējā hierarhija – formālā un neformālā. Klasē kā sistēmā izveidojas sava vērtību sistēma, savi noteikumi, kā arī izveidojas dažādas problēmas, t.s. skolā, klasē, un par aktuālu problēmu kļūst sociālā atstumtība. Joprojām nepietiekamo resursu (personāla), zināšanu, izpētes darba, problēmas aktualizēšanas, personāla noslogotības rezultātā atstumtie skolēni saglabā savu statusu un viņi nesaņem nepieciešamo sociālpedagoģisko palīdzību.

Piederība sociālajām grupām, fiziskā un emocionālā vardarbība, citādāku uzskatu un rīcības formu nepieņemšana, dažādā pieredze, atšķirīgais ārējais izskats un domāšana var būt par iemesliem, lai atstumtu pusaudzi klasē un skolā. Atstumtību veicinošais faktors ir negatīvs psiholoģiskais klimats skolā un klasē, psihiskās attīstības traucējumi dažādos vecumposmos, bērna personības iezīmes, psiholoģiskās barjeras, komunikācijas traucējumi saskarsmes procesā, vajadzības un to apmierināšanas neiespējamība, ierobežotas pašizteikšanās iespējas, sociālās lomas, stereotipi un aizspriedumi, sociālekonomiskie apstākļi Latvijā, kā ietekmē pasliktinās ģimenes ekonomiskais un līdz ar to sociālais stāvoklis, kas izpaužas attieksmju maiņā pret pusaudzi skolā. Sabiedrības noslāņošanās procesi atspoguļojas arī skolā.

          Uz bērna attīstību atstumtība atstāj graujošas sekas, un tikai retais no viņiem spēj pārvarēt grūtības un tikt galā ar atstumtības problēmu. Bērnam nonākot atstumtā statusā izglītības iestādē vai sociālajā vidē kopumā, viņa uzvedībā novērojamas izmaiņas, kas visbiežāk izpaužas kā izolēšanās no apkārtējiem, trauksmainība, bailes, monotonas kustības, izmaiņas balss tembrā (skaļumā) un intonācijā, sekmju pasliktināšanās, izvairīšanās no konkrētiem cilvēkiem un vietām (bailes no apdraudējuma, pazemojuma), saskarsmes veidošana virtuālajā vidē, atkarību veidošanās (datoratkarība, smēķēšana, azartspēles), klaiņošana, kontaktu veidošana ar krasi atšķirīga vecuma cilvēkiem, agresīva verbālā kontaktēšanās ar tuviniekiem, neadekvāti pašizteikšanās meklējumi (apģērba stils, vardarbīga attieksme pret dzīvniekiem), ideālās iedomu pasaules veidošana (datorspēlēs, viltus profilu veidošana un saziņa ar cilvēkiem), depresīvas iezīmes un depresija, suicidālas domas un pašnāvības mēģinājumi. Atstumtība parāda savu graujošo ietekmi uz bērnu un problēmas komplicētību. Bieži vien mēs nemaz nepievēršam uzmanību skolēniem, kuri klasē netraucē, ievēro kārtību, ir precīzi, klusi, un priecājamies par to, ka viņi nekontaktējas vispār vai izvairās no saskarsmes veidošanas ar citiem bērniem, ar tiem, kuriem piemīt negatīva uzvedība. Priecājamies, ka šie klusie un "pareizie" bērni neiet ar citiem smēķēt, neiesaistās konfliktos, netraucē mācību stundas utt. Nereti, tieši šie bērni ir kļuvuši par sociāli atstumtiem. Mūsu uzmanība visbiežāk tiek veltīta bērniem, kuri pievērš uzmanību ar savu uzvedību neadekvātā veidā un saņem pedagoga un citu klasesbiedru pretreakciju (pozitīvu vai negatīvu). Tādā veidā bērns ir sasniedzis savas neadekvātās uzvedības mērķi un gūst apmierinājumu. Bet mēs nemaz neiedomājamies kā jūtas bērns, kuram ir liegta socializācija, kurš, iespējams, ir atstumtā statusā un kādas sekas tas var atstāt uz viņa attīstību un personības izaugsmi. Nereti šie bērni cieš visvairāk no sociālās izolētības.

          Atstumtības kā sociālpedagoģiskās problēmas identificēšanā jāiesaistās izglītības iestādes sociālajam pedagogam, klases audzinātājam, priekšmetu skolotājiem un pašiem skolēniem, un viņu vecākiem. Atstumtība nav tikai viena indivīda sociāla un psiholoģiska problēma, tā skar bērnu, bērna ģimeni, viņa draugus, klasi un skolu kopumā. Atstumtību nav iespējams risināt atrauti no citām sociālpedagoģiskajām problēmām, jo atstumtību pavada apakšproblēmas – konflikti, vardarbība, nesekmība, neattaisnoti mācību stundu kavējumi un pat atkarības. Tas parāda, ka atstumtība ir komplicēta sociālpedagoģiska problēma, kuras risināšanai jāveido starpprofesionāļu komanda un jāiesaista izglītības iestādes atbalsta personāls. Sociālajam pedagogam nepieciešams veikt pētījumu, lai apzinātos atstumto pusaudžu raksturojumu, kas sevī iekļautu informācijas iegūšanu no klases kolektīva par attieksmēm un viedokli pret šiem pusaudžiem.            

          Lai mazinātu atstumtību, nepieciešams izstrādāt un realizēt programmas gan klasei, gan skolai kopumā, kas vērstas uz atstumtības problēmas mazināšanu. Programmu izstrādei jābūt balstītai uz objektīvu un detalizētu pētījumu, lai noteiktu atstumtības veidojošos negatīvos elementus, izvēlētos piemērotākos rīkus to deaktivizēšanai un novērstu iespējamos riskus atstumtību veidojošo faktoru atkārtotas ietekmes novēršanai uz bērnu, lai viņš atkārtoti nenonāktu atstumtā statusā. Sociālajam pedagogam, analizējot pieejamos literatūras un metodiskos resursus, jaunākos zinātniskos atklājumus un pētījumus, ir iespējams apzināties atstumtības veidošanās galvenos cēloņus, atstumto pusaudžu raksturojumu, klases attieksmi un rīcību pret atstumtajiem. Tas dod iespēju izvirzīt risinājumus un izstrādāt rīcības programmu šīs problēmas mazināšanai, lai uzlabotu klases psiholoģisko klimatu un veidotu normām atbilstošu, saliedētu un uz sadarbību vērstu klases kolektīvu, kurā attīstītos uz izaugsmi orientēti indivīdi.

          Joprojām maz izpētītā, analizētā un nepietiekami aktualizētā atstumtības problēma Latvijas skolās veido situāciju, kuras rezultātā vispārējās vidējās izglītības iestādēs nepietiekami pievērš uzmanību atstumto bērnu apzināšanai un atstumtības veidošanās riska faktoru izpētei un novēršanai pieejamo resursu ietvaros.

           Turpmākajos rakstos par tēmu "Atstumtība skolā kā sociālpedagoģiska problēma" tiks apskatītas atstumtības diognosticēšanas iespējas un piedāvādi dažādi risinājumu problēmas risināšanai izglītības un sociālās aprūpes institūcijās. 

Pblicēts: 19.04.2012 "Izglītība un kultūra"  Nr.16 (395)

Portālā e-klase.lv 19.04.2012 http://www.e-klase.lv/lv/raksts/zinas/latvija/atstumtiba-skola-ka-socialpedagogiska-problema/

Portālā socialais.lv 22.04.2012 http://socialais.lv/news/atstumtiba_skola_ka_socialpedagogiska_problema/2012-04-22-44

Mg.soc.d. Kristaps Keišs

Latvijas Sociālo pedagogu federācija

Padomes priekšsēdētājs

www.socialais.lv

Uz sarakstu